Pārbaudīt .NET NO_PROXY noteikumus ar HttpClient.DefaultProxy.IsBypassed

Uzskaitiet gan kailo domēnu, gan formu ar sākuma punktu, ja HttpClient abiem gadījumiem jāapiet starpniekserveris, pēc tam pārbaudiet IsBypassed.

Saskaņā ar HttpClient dokumentēto vides starpniekservera politiku example.internal un .example.internal atbilst atšķirīgi. Kailais nosaukums izvēlas vecākhorstu; forma ar sākuma punktu izvēlas tā apakšdomēnus.

Ja abiem jāiet tieši, iekļaujiet abus starta vidē:

export no_proxy='example.internal,.example.internal'

Apvienojiet tos ar paredzēto esošo apiešanas sarakstu. Sistēmās, kur mainīgo nosaukumi izšķir lielos un mazos burtus, .NET vispirms pārbauda starpniekservera vides nosaukumus ar mazajiem burtiem un pēc tam ar lielajiem, tāpēc novecojis no_proxy var iegūt prioritāti pār NO_PROXY.

Lietotnes iekšienē noklusējuma atlasītāju var pārbaudīt, nesūtot HTTP pieprasījumu uz galamērķi:

foreach (var host in new[] {
    "example.internal", "api.example.internal", "other.internal"
})
{
    var uri = new Uri("https://" + host + "/");
    Console.WriteLine($"{host}: bypass={HttpClient.DefaultProxy.IsBypassed(uri)}");
}

Fragmentā izmantotas System un System.Net.Http. Ja lietojumprogramma skaidri norādījusi citu IWebProxy, pārbaudiet faktisko apstrādātāja starpniekserveri. Iestatiet vēlamo vidi pirms noklusējuma starpniekservera inicializācijas.

Šie ir .NET dokumentētie noteikumi. curl rezultāts ar to pašu virkni nepierāda, ka cits klients izvēlējies to pašu maršrutu, un apiešanas lēmumam joprojām vajadzīga tieša tīkla sasniedzamība.

Saistītie raksti