Proxychains DNS: kāpēc resursdatoru nosaukumi iegūst sintētiskas IP adreses
Izskaidrojiet proxychains-ng sintētisko DNS adrešu kartēšanu un atšķiriet iekšējo vietturi no faktiskā galamērķa vai izejas adreses.
Programma, kas darbojas zem proxychains, atrisina parastu resursdatora nosaukumu uz nezināmu adrešu diapazonu. Šī adrese var būt iekšēja ietvara uzskaites vērtība, nevis DNS atbilde no interneta.
Savā proxy-DNS režīmā proxychains-ng var atcerēties resursdatora nosaukumu, atgriezt lietojumprogrammai sintētisku adresi un vēlāk pārtulkot šo vērtību atpakaļ resursdatora nosaukumā, kad pārtvertais savienojums tiek atvērts caur starpniekserveri.
Vietturis nav izejas IP
Parauga konfigurācija dokumentē proxy_dns un remote_dns_subnet. Rezervētais kartēšanas diapazons ir konfigurējams. Tā nav adrese, kurai jūs sagaidītu pingot vai publicēt kā starpniekservera publisko avotu.
Tas ir atkarīgs no tā, vai attiecīgie nosaukuma meklēšanas un savienojuma izsaukumi tiek pārtverti paredzētajā procesā. Programma, kas veic savu DNS ar citu mehānismu, saglabā vietturi vēlākai nesaistītai lietošanai vai apiet pieslēgtā ligzdas ceļu, var uzvesties citādi.
Šis ierobežojums izskaidro, kāpēc sintētiska adrese žurnālā pati par sevi nav pierādījums, ka visa lietojumprogramma pareizi izmanto attālināto DNS. Tāpat atsevišķs DNS rīks ārpus ietvertā procesa nepārbauda lietojumprogrammas kartēto savienojumu.
Atšķiriet lietojumprogrammas vietturi, faktisko galamērķa adresi, kas izvēlēta starpniekservera pusē, un publisko izeju, ko redz vietne. Tie pilda dažādus uzdevumus, un tiem nav jāsakrīt.
Atkļūdojot saglabājiet resursdatora nosaukumu savās piezīmēs un nosakiet precīzu ietverto procesu un konfigurāciju. Manuāli aizstājot aizdomīgu vietturi, var zaudēt kartējumu, kas ietvaram bija vajadzīgs šī resursdatora nosaukuma atgūšanai, pārvēršot saprotamu netiešu norādi savienojumā ar nepareizo galamērķi.