Pirms ievietojat starpniekservera iestatījumu publiskā repozitorijā
Nošķiriet starpniekservera galapunktu no starpniekservera akreditācijas datiem un paskaidrojiet, kāpēc pirmā publicēšana nenodrošina piekļuves kontroli.
Starpniekservera resursdatora nosaukums konfigurācijas failā nav tas pats, kas starpniekservera parole. Abus publicēt ir vērts apdomātas atbildes, taču sekas atšķiras.
Galapunkts lasītājiem norāda, kur pakalpojums var būt sasniedzams. URL, piemēram, http://name:[email protected]:8080, sniedz viņiem arī lietojamus akreditācijas datus. Uz to nekad nevajadzētu attiekties kā uz nekaitīgu tikai tāpēc, ka tas izskatās kā adrese.
Slēpta adrese nav piekļuves politika
Privātam starpniekserveram ir vajadzīgas tā lietotājiem atbilstošas kontroles: autentifikācija, atļautie klientu tīkli un galamērķa ierobežojumi. Adreses turēšana ārpus repozitorija tās neaizstāj. Publiski sasniedzamu pakalpojumu var atklāt, nevienam nelasot jūsu konfigurāciju.
Un otrādi, pakalpojuma adreses publicēšana nepierāda, ka tas ir atvērts. Galapunkts joprojām var prasīt akreditācijas datus vai būt sasniedzams tikai no paredzētā tīkla. Pārskatiet faktisko piekļuves robežu, nevis pieņemiet, ka slepenība un autentifikācija nozīmē vienu un to pašu.
Koplietojamiem piemēriem izmantojiet dokumentācijas resursdatoru nosaukumus un izlaidiet noslēpumus. Privātos iestatījumus glabājiet projekta iedibinātajā noslēpumu vai vietējās konfigurācijas mehānismā. Esiet uzmanīgi ar ģenerētiem failiem un kopētiem diagnostikas žurnāliem, kuros var būt pilns URL ar akreditācijas datiem.
Ja akreditācijas dati ir atklāti, vispirms likvidējiet to lietderību, tos atsaucot vai mainot. Jaunākā faila labošana neizdzēš kopijas, iepriekšējos commitus vai kešatmiņā saglabāto saturu. GitHub norādījumi par sensitīviem datiem paskaidro, kāpēc vēstures tīrīšana ir atsevišķs uzdevums.
Noderīga pārskatīšana pārbauda abas puses: kādu piekļuvi piešķir publicētā informācija un vai starpniekserveris joprojām ir ierobežots arī tad, kad tā adrese ir zināma.