Viena tīkla karte ir pietiekama skaidram starpniekam

Privāts pārsūtošais starpniekserveris nav fiziski jāizvieto starp klēpjdatoru un maršrutētāju. Tas var būt cita mašīna tajā pašā LAN, izmantojot vienu tīkla saskarni.

Klēpjdators pieslēdzas starpnieka adresei un klausīšanās portam. Starpnieka process atver atsevišķu savienojumu uz vietni vai tās vecāku. Tā pati saskarne var pārvadāt abas sarunas, un resursdatora maršrutēšanas tabula izvēlas nākamo lēcienu.

client → proxy listener
proxy → existing router → destination

Tas ir pietiekami lietojumprogrammai, kas starpnieku ir skaidri izvēlējusies. Linux šī parastā kārtība neprasa iespējot IP pārsūtīšanu tikai tāpēc, lai pārsūtītu lietotnes pieprasījumus.

Noklusējuma vārteja atbild uz citu jautājumu

Klienta noklusējuma vārteja apstrādā paketes, ko klients sūta uz citiem tīkliem. Šī iestatījuma maiņa neliek pārlūkam izdot HTTP starpnieka pieprasījumus vai veikt SOCKS sarunas. Tāpat starpnieka ievadīšana pārlūkā nenovirza katru citu lietotni caur šo mašīnu.

Resursdators var veikt abus darbus, bet tad tam ir divas konfigurācijas: starpnieka pakalpojums un maršrutēšanas vai ugunsmūra funkcija. Vairāk saskarņu var atvieglot tīklu atdalīšanu. Tie ir topoloģijas lēmums, nevis priekšnosacījums, ko uzspiež skaidra HTTP starpniecība.

Šī atšķirība izskaidro arī bieži neizdevušos eksperimentu: starpniekservera pārsūtīšanas noteikumu labošana neietekmē tiešu klienta savienojumu, kas iet caur citu maršrutētāju. Paketes nekad nav šķērsojušas šo serveri.

Ja prasība ir obligāta lietošana, nosakiet, kur var kontrolēt alternatīvo izejošo satiksmi. Vienas saskarnes skaidrs starpnieks var būt derīgs pakalpojums, kamēr atsevišķa vārteja īsteno tīkla politiku. Novietojiet īstenošanu tur, kur paketes patiešām iet.