faye-websocket savā Client konstruktorā piedāvā proxy opciju. Nododiet to pirms savienojuma sākuma:

const WebSocket = require('faye-websocket');

const socket = new WebSocket.Client(
  'wss://service.example/socket',
  [],
  { proxy: { origin: 'http://proxy.example:8080' } },
);
socket.on('error', error => console.error(error.message));

Pirmais URL identificē WebSocket pakalpojumu. proxy.origin identificē HTTP starpnieku. Atļautam publiskam WSS testam bez starpniekservera akreditācijas datiem HTTP starpniekserveru saraksts piedāvā adreses šai izcelsmei; pārbaudiet piekļuvi faktiskajam WebSocket galapunktam. Bibliotēka dokumentē origin kā obligātu proxy opciju un atbalsta arī starpniekserverim raksturīgas galvenes un TLS konfigurāciju.

Tukšais masīvs ir apakšprotokolu saraksts, nevis starpniekserveru saraksts. Norādiet tur lietojumprogrammas apakšprotokolu nosaukumus, kad pakalpojums tos pieprasa.

Tas konfigurē koda izveidoto Faye klientu. Ja WebSocket pieder citam SDK, izmantojiet SDK atbalstītu ceļu, lai nodrošinātu tā savienojuma opcijas. Šī atsevišķā ligzdas izveide nemaina esošo SDK savienojumu.

Saistītie raksti