Kuru IP atļaut starpniekserverī?
Atļaujiet avota adresi, ko starpniekserveris patiešām redz. Klēpjdatora privātā LAN adrese parasti nav attālā savienojuma publiskais avots.
Lietojiet avota adresi, ko starpniekserveris redz ienākošajā savienojumā. Klēpjdatora Wi-Fi adrese ne vienmēr ir tā adrese.
Piemēram, klēpjdators ar privāto adresi 192.168.1.20 var sasniegt attālu starpniekserveri caur NAT maršrutētāju. Starpniekserveris parasti redz tulkoto publisko avotu, tādēļ privātās adreses atļaujas noteikums neatbildīs. Privātā ceļā, kas adresi saglabā, tā pati privātā adrese var būt pilnīgi pareizs noteikums.
Apstipriniet novērojumu starpniekservera ieejas robežā: pārbaudiet savienojuma/piekļuves žurnālu, ja to pārvaldāt, vai lietojiet pārvaldītā pakalpojuma dokumentēto klienta adreses metodi. Pārlūka IP pārbaudes lapa sniedz tikai kontekstu, jo var izmantot citu ceļu. Testējiet īsto lietotni un ceļu; cits starpniekserveris, VPN vai tīkla maiņa var mainīt avotu.
Vairākas ierīces var dalīt vienu tulkotu adresi. IP noteikums identificē tīkla avotu, nevis individuālu lietotāju, tādēļ lemiet arī par autentifikāciju. Ja avots mainās, paredziet atbalstītu atjaunināšanu vai autentifikācijas politiku, nevis atveriet pakalpojumu visām adresēm.
Piemērojot pārbaudiet noteikuma vietu un galīgo noklusējuma liegumu instalētajā starpniekservera versijā, pēc tam testējiet atļautus un liegtus avotus. Piemēram, Squid piekļuves secība var padarīt vēlāku ierobežojumu neefektīvu. Avota un mērķa/porta atļaujas ir atsevišķi lēmumi: pareiza klienta adrese neprasa atļaut visus mērķus.